Alans Mguru

Esības likumu izzinātājs, alķīmiķis, filozofs, rakstnieks, mūziķis. Alhiloģijas pamatlicējs.

Zemes gaismā parādījās 1983. gada 3. decembrī.

Kopš 14 gadu vecuma sāka apzināties, ka ir citādas intereses kā lielākai daļai cilvēkiem sociumā.

2018. gadā piedzīvoja atmošanās stāvokli – atdalīšanos no prāta (Ego). Kopš tā laika Alans neizjūt depresiju, apātiju, spēcīgu pieķeršanos, tipiskās bailes, kas predominē sociumā. Tad arī sāka veidot video un dalīties par to, kā tiek saredzēta pasaule, un tajā notiekošais, pēc kādiem principiem šeit viss darbojas.

2023. gadā pievērsās vēl palikušo stāvokļu izpētei, izcelsmei, un darbam ar tiem, kas ļāva iedziļināties un izprast vēl dziļākus cilvēku izpausmju un ciešanu iemeslus, aizrakties līdz saknēm.

2024. gadā dzima alhiloģija – mācība par cilvēka transformāciju no ciešanu pārņemtas būtnes uz pilnīgu tīrību, piepildījumu, laimi un dievišķā potenciāla izpausmi.

Atrodas nepātrauktā izziņas procesā gan saistībā ar materiālo, gan smalko – garīgo.

Katra diena tiek piedzīvota kā jauns piedzīvojums – iespēja vienkārši būt.

No Wikipēdijas

Akvīnas Toms – 13. gs itāļu filozofs un teologs. Katoļu baznīcā kanonizēts kā svētais, ortodoksālās sholastikas sistematizators, tomisma pamatlicējs, Dominikāņu ordeņa biedrs. Atzīts par autoritatīvāko katoļu reliģisko filozofu, kas saistīja kristīgo doktrīnu (jo īpaši Augustīna idejas) ar Aristoteļa filozofiju. Formulēja piecus Dieva esamības pierādījumus.

Paracelzs – šveices alķīmiķis, ārsts, filozofs, dabaszinātnieks, renesanses dabas filozofs. Viņš veicināja ķīmisko vielu ieviešanu medicīnā. Tiek uzskatīts par vienu no mūsdienu zinātnes pamatlicējiem.

Nostradāms – pazīstams 16. gs. franču farmaceits, ārsts, rakstnieks, dzejnieks, alķīmiķis, kurš ir pazīstams ar saviem pareģojumiem.

Kaliostro bija itāļu piedzīvojumu meklētājs un pašveidots burvis. Viņš kļuva par krāšņu figūru, kas saistīta ar Eiropas karaļnama galmiem, kur viņš nodarbojās ar dažādām okultām mākslām, tostarp psihisko dziedināšanu, alķīmiju. Viņa reputācija saglabājās daudzus gadu desmitus pēc viņa nāves, taču turpināja pasliktināties, jo viņu sāka uzskatīt par šarlatānu un krāpnieku, šo uzskatu nostiprināja Tomasa Kārlaila (1795–1881) mežonīgais uzbrukums 1833. gadā.

Raspūtins pasaules slavu ieguva, pateicoties tam, ka bija Krievijas imperatora Nikolaja II ģimenes draugs. 1910. gados dažās Sanktpēterburgas sabiedrības aprindās viņam bija “karaliskā drauga”, “vecākā”, gaišreģa un dziednieka reputācija. Raspūtina negatīvais tēls tika izmantots revolucionārajā un vēlāk padomju propagandā. Līdz šim ir notikuši daudzi strīdi par Raspūtina personību un viņa ietekmi uz Krievijas impērijas likteni.