Alķiloģija
Izsenis cilvēki tiecas pēc zināšanām, atklājumiem, izpratnes par lietu kārtību. Tika radītas filozofijas skolas, zinātnes virzieni, reliģijas. Neskatoties uz visu to un materiālo progressu, ir palicis kaut kas nemainīgs – tā saucamā cilvēciskā daba.
Ar cilvēka dabu tiek traktēta visu negatīvo izpausmju realizācija – nepārtraukta cīņa gan ar citiem, gan pašam ar sevi, kas noved pie ciešanām.
2024. gadā, esot dziļāko cilvēka negatīvo sajūtu izpētē, Alanam tika atklāta alķiloģija – mācība par patieso cilvēkbūtnes transformāciju – attīrīšanos no visa tā tumšā, kas gadu simtiem un tūkstošiem ir pārvaldījis cilvēci. Ar alķiloģijas palīdzību cilvēce var transformēties uz nākamo attīstības līmeni, sasniedzot vēl nebijušas virsotnes un iespējas.
Alķiloģija nav tikai mācība par transformāciju, bet arī dziļš esības analīzes kopums, izprotot reālos esības darbības principus – noteikumus, pēc kuriem šeit viss darbojas.
Alķiloģijas kodekss
Cilvēks ir visu elementu pamats. Ja nav cilvēks – skatītājs, pazūd visu procesu jēga.
Zeme ir spēles platforma – lauks, kur iemācīties radīt caur sevis un visa izziņas formu, virzoties pie nepārtauktas attīstības un pilnības.
Visi cilvēki ir sadalīti psihotipos. Kopumā ir 8 psihotipi. Iedzimti aktīvo psihotipu kombinācijas, kā arī to aktivācijas pakāpe, nosaka cilvēka personāža lomu zemes spēlē, kas izpaužas uzvedības modeļos, dzīves uztverē, iespējās un talantos.
Matērija (taustāmais) un ēteris (netaustāmais) ir 2 izpausmes formas, kas caurvij visu spēles lauku. Cilvēka attīstība slēpjas balansa saglabāšanā starp abām izpausmes formām.
Viss ne cilvēka radīts ir augstākās attīstības formas izpausmes elements un paraugs attīstības virzīšanai. Izzinot un iepazīstot to, var iepazīt un izzināt augstāko izpausmes formu un virzīties pie tās.
Visa esība funkcionē pēc algoritmiskās sistēmas – dabas likumiem, kurus ir iespējams apzināties un izzināt.
Pagātne, tagadne un nākotne ir esošā momenta dažādas izpausmes, kas eksistē vienlaicīgi.
Visi cilvēki ir saistīti savā starpā, tāpēc, mainoties pašam, mainās arī citi.
Visa atslēga un pamatelements ir uzmanība un tās pārvaldīšana. Uzmanība var tikt nosperta, tāpēc viss grozās ap to. Prāts ir lielākais uzmanības spērējs.
Esība eksistē daudzās tās projekcijās un pakāpēs, tas, kādā esībā atrodas cilvēks, nosaka tas, kur tiek virzīta viņa uzmanība, kam tā ir pieslēgta un ko caurvij.
Prāts, apziņa un zemapziņa ir programmējami un savā starpā saistīti. Tas, no kādām programmām tie sastāv, veido cilvēka izpausmes būtību, vērtību sistēmu un rīcības modeļus.
Sava prāta pārvaldīšana ir pirmais solis pretī atbrīvošanai. Cilvēka uzdevums ir attīstīt prātu un rūpēties par tā inteliģenci.
Sajūtas ir atslēgas pie zemapziņā ierakstītām programmām. Programmas ir dzīvi cilvēka izpausmes elementi – daļas, kas eksistē patstāvīgi un neatkarīgi. Daļas ietekmē ne tikai sajūtas, bet arī fizioloģiskos procesus.
Cilvēka ķermenis ir instruments, ar kura palīdzību piedzīvot zemes spēles lauku, kā arī strādāt ar sajūtām. Ķermenis dod iespēju tās nofiksēt un nolasīt. Ķermenis parāda, kādas programmas ir sarakstītas cilvēka zemapziņā, apziņā un prātā.
Dvēsele ir korpuss, kurā plūst matērija, kas ieņem cilvēcisko veidolu, balstoties uz ģenētisko informāciju. Ģenētiskā informācija ness sevī visu dzimtas pieredzi laika ritējuma ietvaros.
