Jūs meklējat Dievu. Bet mani nevar atrast. Jo es esmu visur un visā. Kāpurā, kas aprij visu lapu savā ceļā un tauriņa spārnu plivināšanā, pārnesot nektāru no zieda uz ziedu. Putnu dziedāšanā pirms rītausmas un sprāgstošo šāviņu rūkoņā, nesot visiem nāvi, nešķirojot. Ķirurga dziedinošajā skalpelī un aukstasinīga slepkavas asmenī, kas griež cauri nevainīgai miesai.

Es esmu gaiss, ko tu ieelpo un izelpo katru sekundi. Tas, kas pastāvīgi skatās caur tavām acīm un tajā pašā laikā ir tavas acis un viss, kas atrodas tavas uzmanības telpā. Es esmu šī telpa un uzmanība.

Jūs pielūdzat mani. Jūs noliecat galvas manu attēlu un svēto priekšā, iepriecinot savas ausis ar stāstiem par mani. Bet jūs tikpat labi varat nomesties ceļos notekcaurules priekšā, kas ir pilna ar nepatīkamiem ekskrementiem, un klausīties vājprātīgo saucienos vai ļaunāko grēcinieku vārdos. Jo es esmu barībā, ko jūs ēdat, un izkārnījumos, ko jūs atstājat.

Visi vīrieši un sievietes, kas atdodas viens otram, esmu es, kas mīlējas  pats ar sevi.

Jūs lūdzat man palīdzību un glābšanu. Bet patiesībā, tas esmu es, kas sauc pats pie sevis. Lai atcerēties, ka tas, kas esi tu, esmu es pats. Svētlaimīgs savā mūžīgajā vientulībā un absolūti apmaldījies savu iemiesojumu daudzveidībā.

Un, kad šī atcerēšanās notiek, uzreiz atklājas patiesība, ka ciešanām tiešām nav pamata. Nav nekādu ciešanu un nekādu iespēju no tām atbrīvoties.

Esmu tikai es. Klusums, miers un svētlaime. Vērojot bezgalīgo spēli pašam ar sevi.